Biržas vadītāja: necaurskatāmība samazina Latvijas konkurētspēju

22.06.2010

22.06.2010.

Daiga Auziņa Melalksne, biržas NASDAQ OMX Riga valdes priekšsēdētāja

Ir kļuvis zināms, ka valdība starptautiskiem aizdevējiem varētu būt apsolījusi izveidot pilnu sarakstu ar valsts īpašumā esošiem uzņēmumiem un tikt skaidrībā ar par to, kas tad īsti valstij pieder, kuriem no uzņēmumiem tiks piesaistīti investori, kuriem nē un kuri savukārt tiks pārveidoti par aģentūrām. Tas, ka valsts beidzot nolēma šo informāciju apkopot, ir ļoti pozitīvi, kaut gan ir žēl, ka, lai vērstu uzmanību uz nepieciešamību to izdarīt, mums ir vajadzīgi ārvalstu konsultanti.

Pēc informācijas apkopošanas nākamais ir izvērtēšana: ir ļoti svarīgi, lai valsts nodefinētu savu motivāciju, kāpēc tas vai cits uzņēmums atrodas tās īpašumā, un kādus mērķus ar šīm īpašumtiesībām tā vēlas sasniegt. Ārkārtīgi svarīgi ir panākt, lai valstij pilnībā vai daļēji piederošos uzņēmumos būtu ievērots labas pārvaldības princips – patlaban valstij pieder vairāki ļoti vērtīgi uzņēmumi, bet tajos nav tik būtiska pārvaldes instrumenta kā padome. Tai ir ārkārtīgi svarīga loma uzņēmuma darbībā: padome nosaka stratēģiju, uzrauga valdi un atbild arī par rezultātiem. Iemesls, kāpēc padomes valsts uzņēmumos tika likvidētas, bija mazināt ar partijām saistīto cilvēku klātbūtni tajās, un šī ideja ir ļoti laba, taču bija jāiet cits ceļš. Padomes vajadzēja pārveidot tā, lai tajās strādātu nozares profesionāli ar labu reputāciju, un kuri būtu pilnīgi apolitiski. Bet tas šodienas Latvijai, acīmredzot, ir pārāk sarežģīts uzdevums. Tikmēr valsts uzņēmums ir jāvada tāpat kā jebkura komercsabiedrība: ir jānodrošina konkurētspēja, un padomes ir svarīgs instruments, lai to sasniegtu. Profesionālas padomes esamība nodrošinātu to, ka tai būtu rūpīgi jāvērtē visi uzņēmuma projekti, tostarp arī lielo objektu būvniecība. Valde atbild padomes priekšā, savukārt padome atbild akcionāriem, un jebkurš padomes loceklis nes atbildību par jebkuru darījumu. Tas apšaubāmus projektus atsijā.

Tādēl, ir jāmeklē citi veidi, kā uzlabot uzņēmumu darbību. Un viens no tiem ir privāta investora piesaiste, jo viņš vienmēr centīsies nodrošināt to, lai uzņēmums būtu efektīvāks, būtu rūpīgi pārvaldīts un attīstītos. Var, piemēram, pārdot tikai 10-25% uzņēmuma daļu, tādā veidā panākot, ka valsts saglabā kontroli un spēj ietekmēt situāciju.

Protams, vislabāk, lai tas notiktu ar publiskā piedāvājuma palīdzību, vislabāk – birža, un nekādā gadījumā ne par sertifikātiem. Tādā gadījumā šajos uzņēmumos varēs ieguldīt jebkurš investors, tostarp arī vietējie pensiju fondi, kuri patlaban ir akumulējuši 1 miljardu eiro, un kuri tad, pērkot Latvijas kompāniju akcijas, varētu sildīt arī Latvijas ekonomiku. Kotācija biržā arī nodrošina to, ka uzņēmums kļūst daudz caurspīdīgāks, jo tam regulāri par savu darbību ir jāatskaitās un akcionāriem līdz ar to ir pieejama visa nepieciešama informācija.

Runājot par konkrētiem uzņēmumiem, tad katrs ir jāvērtē atsevišķi. Vai Latvijas valstij ir vajadzīgi Lattelecom, Latvijas loto, vai Valsts sociālas apdrošināšanas aģentūrai ir jāsaglabā biržā kotēto uzņēmumu akciju paketes? Droši vien, ka nē. Cita atbilde varētu būt ar Latvenergo, Latvijas valsts mežiem vai Latvijas dzelzceļu, bet tajā pašā laikā jāskatās, kā mēs saglabājot valstij nepieciešamo kontroli šos uzņēmumus varam efektīvāk pārvaldīt. Tas fakts, ka uzņēmumiem tik kotēts biržā, ievērojami palielina tā caurspīdīgumu, ko pierāda arī dažādi starptautiski pētījumi. Latvijā valsts sektors ir ļoti necaurspīdīgs, kas ietekmē arī ekonomiku kopumā un samazina tās konkurētspēju. Valstij pieder lieli perspektīvi uzņēmumi, un investori būtu gatavi tajos ieguldīt.

Ja šīs kompānijas palaiž biržā, tas rada arī kritisku masu, un līdz ar to palielinās arī mazāku uzņēmumu iespējas piesaistīt kapitālu caur biržu. Tas viss veicina konkurētspēju un padara ekonomiku caurspīdīgāku. Labs piemērs šajā sakarā ir Polija, kur valsts izlikusi biržā 15% energouzņēmuma akciju. Uzņēmuma bija vajadzīga nauda attīstībai, bet valdības resursi bija ierobežoti. Investoru atsaucība bija liela, jo enerģētikas nozares uzņēmumi vienmēr ir ļoti interesanti.

No šī procesa nav jābaidās. No tā, ka uzņēmums strādās biznesa interesēs un tiks efektīvi pārvaldīts, valsts iegūs daudz vairāk, nekā saglabājot to pilnībā savā īpašumā. Latvijas pieredze, diemžēl, pierāda, ka tas, kas pieder visiem, nepieder nevienam.