Priekšlikumi pensiju otrā līmeņa sistēmas uzlabošanai

08.04.2009

Notikumi pensiju sistēmas otrajā līmenī ietekmēs miljons Latvijas iedzīvotāju – tik daudz jau šobrīd tai ir dalībnieku. Viņu pensija būs ļoti atkarīga no iemaksātā kapitāla un gūtās peļņas. Lai gan pensiju otrais līmenis Latvijā darbojas jau vairāk kā sešus gadus, tikai pēdējos divos gados tas ir pietuvinājies savam uzdevumam – uzkrāt nepieciešamos līdzekļus adekvātām pensijām nākotnē.

Diemžēl Ministru kabineta ieplānotās izmaiņas sistēmā ir nonākušas pretrunā pensiju sistēmas mērķiem. Iedzīvotāju interesēs būtu, ja politiķi izmantotu savu ietekmi, lai izlēmīgi un gudri rīkojoties novērstu būtiskākās nepilnības jau esošajā sistēmā un rūpīgāk izvērtētu, vai patlaban jau iecerētās izmaiņas tiešām nesīs gaidītos ieguvumus, bet varbūt tikai palielinās nepilnības?

Birža NASDAQ OMX Riga un Latvijas Centrālais depozitārijs ir neitrālas organizācijas un tas mums dod iespēju paraudzīties uz politiķu un banku diskusiju ar nedaudz atšķirīgu skatījumu, un to papildināt. Šobrīd pensiju sistēmā ir divas lielas problēmas, kuras būtu nepieciešams izprast un risināt.


SVEŠA, MAZA UN NEREDZAMA NAUDA

Pirmā lielā problēma patreizējā sistēmā – cilvēki pensiju otrā līmeņa naudu neuztver kā savējo un, faktiski, tā arī nav viņu nauda. Šai problēmai ir trīs cēloņi.

Pensiju otrā līmeņa uzkrājumi Latvijā nepieder iedzīvotājiem

Neviens cilvēks šodien nevar būt drošs, ka valsts viņa pensijai uzkrātos līdzekļus nenovirzīs citam mērķim. Šī ir principiāla Latvijas atšķirība no Igaunijas, kur likums paredz, ka uzkrātais pensiju kapitāls pieder pašiem iedzīvotājiem un to var nodot arī mantojumā. Latvijā pensiju otrā līmeņa kapitālu mantojumā nodot nav iespējams. Ja cilvēks nomirst pirms pensijas sasniegšanas, valsts viņa veikto uzkrājumu patur.
Īpaši aktuāli tas būs ģimenēm, kurās viens ģimenes loceklis ir galvenais naudas pelnītājs, kamēr otrs rūpējas par bērniem un neuzkrāj sev pietiekamu pensiju kapitālu. Iestājoties pensijas vecumam apgādnieka pensija faktiski veidos lielu daļu no visas ģimenes iztikas. Nedrīkstētu pieļaut, ka nodokļus godīgi maksājuša apgādnieka nāves gadījumā ģimene nonāk nabadzībā.

Latvijā būtu nepieciešams mainīt regulējumu un garantēt uzkrātā kapitāla privātumu un iespēju to nodot arī mantojumā. Šāda iespēja veidos milzīgu atšķirību cilvēku uztverē un attieksmē pret pensiju otro līmeni un palīdzēs iedzīvotājiem šo naudu uztvert kā savu personisko īpašumu, izturēties pret tā krāšanu un pavairošanu kā arī nodokļu nomaksu daudz atbildīgāk.


1000 latu maģiskā robeža

Vēl līdz pat nesenam laikam uzkrājumi pensiju otrajā līmenī bija ļoti mazi. Cilvēks reizi gadā saņēma no VSAA vēstuli. Vienu gadu tā vēstīja, ka viņa pensijai ir uzkrāti divi simti lati pie pārvaldnieka Y. Pēc dažiem gadiem – trīs simti, vēl pēc gada- četri simti latu. Četri simti latu uzkrājums visai mūža pensijai – piedodiet, tas izklausās smieklīgi un arī nomācoši. Ar nelielām iemaksām, 2%, 3% vai 4% apmērā no algas ir neiespējami uzkrāt pietiekami lielu summu iztikai vecumdienās. Lai investīcijas būtu pelnošas, jau sākumā ir jāinvestē pietiekami daudz līdzekļu. Tikai 2008. gadā, pateicoties iemaksu pieaugumam līdz 8% no algas, pensiju otrā līmeņa plānos sāka ieplūst adekvāts daudzums naudas un uzkrātie līdzekli sāka izskatīties pēc kapitāla. 8% novirzījums no algas pensiju otrajā līmenī ir labs apjoms, lai iedzīvotāji labāk izprastu iemaksu lielumu. 8% iemaksa nozīmē, ka pensijas kapitālam gadā tiek novirzīta vienai mēnešalgai līdzvērtīga summa – 13. alga.

Samazinot iemaksu apmēru pensiju otrajā līmenī no 8% uz leju, valsts atņem iedzīvotājiem būtisku motivācijas faktoru – iespēju redzēt, ka pensiju otrajā līmenī tiešām ir iespējams uzkrāt pietiekami lielu, nevis tikai simbolisku kapitālu. 1000 lati ir tā simboliskā summa, kuru cilvēki jau sāk uztver kā kapitālu. Taču pensiju otrajā līmenī 1000 latu lieli uzkrājumi ir tikai sestajai daļai no dalībniekiem – 162 000 cilvēkiem. Nospiedošajam vairākumam – 676 000 cilvēku uzkrājumi pat nav 500 latu lieli. Vai tas ir nopietns kapitāls pensijai?

Ironiskā kārtā ievērojamais līdzekļu pieaugums pensiju plānos 2008. gadā sakrita ar valsts īstenotajiem taupības pasākumiem – VSAA atteicās no ikgadējās paziņojumu par veiktajām iemaksām un uzkrāto kapitālu nosūtīšanas iedzīvotājiem. Līdz šim paziņojums bija vienīgais personīgais atgādinājums par individuālā pensiju kapitāla esamību. Rezultātā, šodien jau ir liels skaits cilvēku, kas tā arī nemaz nezina, ka tieši pēdējā gada laikā, pateicoties iemaksu pieaugumam līdz 8%, viņu pensiju kapitāls ir palielinājies un pārsniedzis psiholoģiski svarīgo 1000 latu robežu. Faktiski šis ir starta mirklis pensijas krāšanai.
Es zinu cilvēkus, kuri nesen mainot pensiju pārvaldnieku pieprasīja paziņojumu un to saņēma. Tieši negaidītais atklājums, ka summa ir pārsniegusi 1000 latus, viņiem lika mainīt savu attieksmi pret sistēmu un beidzot sākt tai ticēt. Protams, pagaidām šāda motivācija pastāv neizmantotas iespējas līmenī, jo aktīva līdzdalība prasa informētību par sava kapitāla lielumu. Bet tieši šīs informācijas Latvijā iedzīvotājiem katastrofāli trūkst. Pagaidām daudziem ir sajūta, ka viņi maksā nodokļus un tie nonāk caurā maisā.


Informācijas vakuums

Latvijā iedzīvotāji var uzzināt par sava pensiju kapitāla lielumu un kurā plānā viņu ieguldījumu atrodas ļoti arhaiskā veidā. Paziņojumu par sava pensiju konta stāvokli šobrīd iespējams saņemt vai nu personiski ierodoties VSAA filiālē vai arī ne vēlāk kā četrus mēnešus pēc gada beigām reizi gadā (!) elektroniski, ja tas ir pieprasīts noteiktā kārtībā. Īpaši vecmodīgi un birokrātiski tas izskatās uz kaimiņvalsts Igaunijas fona, kur informāciju par savu pensiju kapitālu iedzīvotāji var uzzināt jebkurā diennakts laikā, izvēloties sev ērtāko veidu, Igaunijas Centrālā depozitārija mājaslapā, autorizējoties ar ID karti vai ar SMS īsziņu, vai savā internetbankā. Neredzu tehnisku problēmu kādu no šīm iespējām nodrošināt arī Latvijā.

Lai sistēma kļūtu efektīvāka, cilvēkiem ir jādod iespēja pret pensiju kapitālu veidot līdzvērtīgu attieksmi kā pret naudu bankas kontā. Informāciju par sava konta stāvokli (un citām ar pensijas kapitālu saistītajām detaļām), būtu jāpadara cilvēkiem viegli pieejamu elektroniskajā vidē.


TICĪBA VALSTIJ

Otrā problēma – atņemot līdzekļus pensiju sistēmai Latvijā, tiek samazinātas ne tikai iedzīvotāju pensijas nākotnē, bet arī grauta ticība valstij ilgtermiņā – pensiju sistēma tiek iedragāta pamatos. Stabilu un neatkarīgu pensiju kapitāla uzkrājumu nozīmi valstī ilustrē Īslande, kuras finanšu sektora pārstāvis nesen Lielbritānijas Tirdzniecības kameras Latvijā rīkotajā seminārā pārsteidza ar ziņu, ka Īsl andes pensiju fondos veiktie uzkrājumi caurmērā palikuši neskarti, to vērtība kritusi tikai par 10%. Uz Īslandes finanšu sektora sabrukuma fona tas tiešām ir labs rezultāts.

Mans ieteikums būtu nesamazināt iemaksu līmeni un neatteikties no mērķa – panākt 10% iemaksu apjomu, kas ir nepieciešams adekvātu pensiju saņemšanai. Negatīvākas sekas iemaksu samazinājumam būs lielākas, nekā ieguvumi. Bez iedzīvotāju uzticības valsts ekonomiku atveseļot ir grūti.

Arī tūlītējais ieguvums no iemaksu samazināšanas būtu neliels – jau tagad lielākā daļa mūsu pensiju kapitāla tiek ieguldīta Latvijas valsts obligācijās un banku depozītos, līdz ar to finansējums paliek Latvijā un ir pieejams gan banku klientiem, gan valstij. Pārliecinošus argumentus šobrīd iezīmētajam pensiju otrā līmeņa kapitāla samazinājumam es neredzu. Vienīgais arguments – Finanšu ministrija nevar budžetā iezīmēt ieņēmumu pieaugumu neatliekamo izdevumu segšanai. Tomēr ceru, ka konsultācijas ar Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu šo problēmu atrisinās.


REZULTĀTI UN KAIMIŅVALSTIS

Ir vērts salīdzināt Latvijas pensiju plānu darbības rezultātus ilgākā pārskata periodā ar kaimiņvalstīm. Grūti salīdzināt pensiju konservatīvos plānus, jo to novērtējumu var ietekmēt katra pārvaldnieka pielietotā ieguldījumu klasifikācijas kategorija, bet aktīvajos pensiju plānos redzams, ka Latvijas pārvaldnieki strādā galvas tiesu labāk un tiem izdevies izvairīties no zaudējumiem, kas atspoguļojas kaimiņvalstu aktīvajos plānos. Latvijā no 12 aktīvajiem (vislielākajiem riskiem pakļautajiem) plāniem pēdējos trīs gados ar pozitīvu novērtējumu vidēji gadā strādājuši 10 (!), bet ar negatīvu tikai divi. Igaunijā tādā pašā periodā no sešiem pensiju plāniem ar negatīvu novērtējumu strādājuši visi seši.

Varam lepoties, ka Latvijā ir pat tādi aktīvie plāni, kuru pārvaldnieki, neskatoties uz milzīgajiem kritumiem akciju tirgos, ir spējuši nodrošināt saviem klientiem katru gadu ieguldījumu vērtības pieaugumu caurmērā 5% gadā un palielinājuši fonda daļas vērtību par 35%. Tomēr tieši milzīgais cilvēku skaits vienā ar negatīvu ienesīgumu novērtētajā aktīvajā plānā ir sacēlis ažiotāžu ap visu fondu pārvaldnieku darbības rezultātiem. Apstāklis, ka Latvijā katram bez maksas (atšķirībā no Igaunijas) ir iespējams mainīt savu plānu vai pārvaldnieku, padara šo ažiotāžu absurdu un liek uzdot jautājumu – kur ir problēma? Domāju, ka ieviešot pensiju mantošanas tiesības un uzlabojot cilvēku informētību par viņu uzkrājumiem, būs noņemti atlikušie šķēršļi, un cilvēki pret pensiju kapitālu sāks apzinīgi izturēties kā pret savu personīgi naudu. Šaubām, vai cilvēki apzinās, kur iegulda savu pensiju kapitālu, tad būs daudz mazāks pamats.




ATLIKUŠIE SOĻI PENSIJU SISTĒMAS IEDZĪVINĀŠANAI

Lai pensiju sistēmas otrais līmenis kalpotu cilvēkiem, ir nepieciešams:

• iedzīvotājiem radīt drošību par pensiju kapitāla neaizskaramību un dot iespēju to nodot mantojumā;
• iemaksu apjomam jābūt adekvātam cilvēka cienīgas pensijas nopelnīšanai, nevis simboliskam;
• cilvēkiem ir arī jārada iespēja pret pensiju iemaksām praktiski izturēties kā pret personīgo kapitālu, iegūt pārskatu jebkurā brīdī sev ērtākajā veidā, to skaitā elektroniski;
• saprotamākā veidā jāskaidro ieguldījumu specifiska un nozīme.

Šie ir pēdējie lielie darbi pie labi izveidotās sistēmas pabeigšanas, un to īstenošana ir iespējama tikai ar atbildīgu politiķu atbalstu. Pēc tam būs daudz vieglāk panākt arī uzlabojumus detaļās – lielāku konkurenci pensiju fondu starpā attiecībā uz pārvaldīšanas rezultātiem un komisijas maksām, ieguldījumu plānu caurskatāmību, arī daudz lielāku nopietnību, cilvēkam izvēloties sev piemērotāko pensiju plānu. Daudzas no šķietamajām problēmām, kuras tagad rosina risināt valstij iejaucoties, tad atkritīs un radīsies iespēja veikt tālākus uzlabojumus jau detaļās.